Bija izsaukums parastā dienā. Es piebraucu pie vecās kundzes mājas un uztaurēju, ļaujot saprast, ka esmu ieradies …
Pēc pāris minūšu gaidīšanas, viņa vēl nebija ieradusies, tāpēc taurēju vēlreiz. Tomēr, no viņas nebija ne ziņas, ne miņas …
Tas bija mans pēdējais dienas izsaukums, tāpēc jau domāju doties prom, bet tā vietā, es noparkoju mašīnu un devos pie kundzes durvīm. Pieklauvēju. “Vienu mirklīti!” aiz durvīm atskanēja balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa grīdu.
Pēc ilgas pauzes durvis beidzot tika atvērtas. Maza kundzīte, aptuveni 90 gadus veca, stāvēja manā priekšā. Viņai blakus bija mazs neilona koferis. Dzīvoklis izskatījās tā, ka tajā neviens gadiem nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija noklātas ar pārsegiem.
“Vai Jūs varētu aiznest manu somu līdz mašīnai?” jautāja kundze. Aiznesu to līdz mašīnai un atgriezos, lai asistētu pašai kundzei. Viņa ieķērās manā rokā un mēs lēnītēm devāmies uz mašīnu. Kad iekāpām taksī, viņa man iedeva adresi un lūdza, lai izbraucam caur piepilsētu. Uz ko es atbildēju, ka tas nav tuvākais ceļš.
“Ak, es nesteidzos,” viņa atbildēja “es esmu ceļā uz veco ļaužu pansionātu.” Ar asarām acīs viņa stāstīja: “Man vairs nav neviena ģimenes locekļa. Un mans ārsts apgalvo, ka man vairs ilgi nav atlicis dzīvot.” To klausoties, es izslēdzu skaitītāju un jautāju: “Kur Jūs vēlētos braukt?”
Tā mēs nobraukājām 2 stundas, kad viņa man parādīja ēkas, kurās viņa bija mācījusies, dzīvojusi un precējusies. Reizēm viņa lūdza piestāt pie vienkāršas ēkas, viņa skatījās tumsā un klusēja. Pēc tam viņa klusi teica: “Esmu nogurusi. Nu ir laiks doties.”
Aizvedu kundzi uz iepriekš doto adresi, kurā mums pretī vērās necila ēka. Izkāpām ārā, kad viņai pretī jau steidzās 2 darbinieki. Izņēmu kundzes koferi no bagāžas nodalījuma un gatavojos to nest līdz istabai. Kundze jau bija iesēdināta invalīdu krēslā.
“Cik es Jums esmu parādā?” kundze jautāja, sniedzoties savā somiņā.
“Jūs neesat man parādā!,” es laipni atbildēju.
“Jums ir jāpelna iztika,” viņa teica, uz ko es atbildēju, ka ir arī citi pasažieri.
Bez domāšanas es noliecos un apskāvu veco kundzi. Un viņa mani saķēra tik cieši, cik vien varēja. “Jūs devāt vecai kundzei brīdi prieka, paldies Jums liels,” viņa ar asarām acīs un spiežot manu roku teica.
Es skatījos, kā aizveras durvis aiz kundzes muguras un nespēju beigt domāt, kas būtu noticis, ja viņai būtu gadījies dusmīgs šoferis? Vai šoferis viņu nebūtu gaidījis? Man tas varbūt bija niecīgs dzīves brīdis, bet kundzei, tas iespējams bija skaistākais brīdis no viņas pēdējiem dzīves gadiem.
